Es tā domāju, Frānsis. Taču nevaru neko apgalvot, iekams jauns novērojums …

— Tad tāpēc jums nav nekur miera vai veselu nedēļu, — viņu pārtrauca Mica sausā tonī, — ta ka jūs savā tornī jau sākat laist saknes un nakti ceļaties augšā… Jā! Pagājušo nakti trīs­reiz, es labi dzirdēju, jo, paldies dievam, es vēl varbūt neesmu gluži ķerta, — viņa piemetināja, it kā atbildēdama uz saimnieka kustību un droši vien tādēļ, lai viņš labi iegaumētu, ka viņa nav arī kurla.

—   Tik tiešām, labā Mica, — misters Dins For­saits piekrita samierinošā balsī.

Veltīga maiguma izpausme!

—   Astrokomisks atklājums! — cēlā kalpone sa­šutusi atsāka. — Un tad, kad jums būs izkaltušas asinis dzīslās, skatoties tajās rorēs, kad būsiet no­ķēruši nieru kaiti, stīvu muguru un delamo plau­šās, tad gan būsiet ko dižu sasnieguši! Vai tad zvaigznes kāps lejā jūs kopt vai ari dakteris liks jums tās rīt kā pilienus?

Jau pašā sarunas sākumā Dins Forsaits sa­prata, ka labāk klusēt. Viņš ēda, nebilzdams ne vārda, tomēr bija tik satraukts, ka vairākkārt sa­mainīja glāzi ar šķīvi un otrādi.

Frānsiss Gordons centās uzturēt sarunu, bet tas bija tikpat kā sludināt tuksnesī. Tēvocis, jo­projām sadrūmis, likās viņu nedzirdam. Frānsiss beidzot sāka runāt par laiku. Kad nav nekā ko sa­cīt, valodas sāk risināties par laiku, kāds tas ir un kāds gaidāms.