—   Bet, tēvoci, — Frānsiss iebilda, — mēs jau trešo reizi velti klauvējam pie durvīm.

.Neteicis ne vārda, misters Dins Forsaits devās uz kāpnēm, kamēr Omikrons, kas parasti apkal­poja pie galda, palika novērošanas postenī, lai uzmanītu saules atgriešanos.

Tēvocis un māsas dēls iegāja ēdamistabā.

Mie.i jau bija tur. Viņa tā paskatījās saimnie- k.nii .icr-, ka tas nodūra galvu.

I ln Amikrons [2] ? — viņa jautāja, jo savā vien­tiesība Mica tā sauca grieķu alfabēta piekto patskani.

Viņš ir aizņemts tur augšā, — atbildēja Frānsiss Gordons. — Mēs šorīt iztiksim bez viņa.

Ar prieku! — Mica paziņoja īgnā tonī. — Kas t' man, viņš var palikt savā oservatorijā, cik uziet. Mums bez šīs pirmās šķiras nemežģa būs jo labāk.

Brokastis sākās. Mutes pavērās tikai kumosiem. Mica, kas parasti, atnesdama ēdienus un apmai- mdama šķīvjus, labprāt tērzēja, šorīt pat nepavēra lllpa-. Klusais saspīlējums visus nomāca. Frānsiss (ionloiis, veledamies rast vielu sarunai, ievaicājās:

tevoci, vai esat apmierināts ar šārīta cē­lienu?

Ne, Dins Forsaits atbildēja. — Debesis bija nelabvēlīgas, un nelāgais laiks īpaši šodien man krita uz nerviem.

Vai jus būtu uz pēdām kādam astronomis­kam atklājumam?