«Bet jūs neticiet, Pulcherija Ivanovna, tam, ka viņš ir sarkans no iekšas,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, paņemdams krietnu šķēli, «gadās sarkans, bet slikts.»
Bet arbūzs nekavējoties nozuda. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs apēda vēl dažus bumbierus un devās pastaigāties pa dārzu kopā ar Pulcheriju Ivanovnu. Atnākuši mājās, Pulcherija Ivanovna devās savos darbos, bet viņš apsēdās zem nojumes, kas bija vērsta pret pagalmu, un skatījās, kā pieliekamais bez apstājas rādīja un aizsedza savu iekšieni, un meitas, viena otru grūstot, te nesa iekšā, te ārā kf.udzēm dažādus ēdamus niekus koka kastēs, sietos, klūdzenēs un cita3 aug|u glabātuvēs. Mazliet vēlāk viņš sūtīja pēc Pulcherijas Ivanovnas vai pats devās pie viņas un sacīja: «Ko gan tādu lai es ieēdu, Pulcherija Ivanovna?»
«Ko gan tādu?» runāja Pulcherija Ivanovna, «varbūt es iešu un pateikšu, lai jums atsūta vareņikus ar ogām, kurus es tieši jums liku atstāt?»
«Arī tie labi,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs.
«Vai varbūt jūs ieēstu ķīseliti?»
«Arī tas labs,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs. Pēc tam viss tas nekavējoties tika atnests un, kā pieklājas, notiesāts.
Pirms vakariņām Afanasijs Ivanovičs vēl šo to uzēda. Pus- desmitos sēdās vakariņot. Pēc vakariņām tūlīt gāja atkal gulēt, un vispārējs klusums pārņēma šo darbīgo un reizē mierīgo kaktiņu. Istabā, kurā gulēja Afanasijs Ivanovičs un