«Lūk te,» viņa sacīja, noņemdama aizbāzni no karafas, «šis degvīns uzliets retenājam un zalvijai: ja kādam sāp lāpstiņas vai viduklis, tad ļoti palīdz; lūk, šis — uz naglenēm: ja ausīs skan un sejā ēdes metas, tad ļoti palīdz; bet šis te — uzlējums uz firziķu kauliņiem, nu paņemiet glāzīti, kāda brīnišķīga smarža! Ja kāds, no gultas celdamies, piesities kaut kā pie skapja vai galda stūra, un pierē uzcēlies bumbulis, tad jāizdzer tikai viena glāzīte priekš pusdienām — un viss kā ar roku noņemts; tai pašā mirklī viss pāries, it kā nemaz nebūtu bijis.» Pēc tam tāds pats pārskats sekoja arī citām karafām, kurām gandrīz visām bija kādas dziednieciskas īpašības. Apkrāvusi viesi ar visu šo aptieku, viņa to pieveda pie daudzajiem šķīvjiem. «Lūk, šīs sēnītes ar timusu! Te — ar nagliņām un valriekstiem. Tos iesālīt mani iemācīja kāda turciete tai laikā, kad vēl turki bija pie mums gūstā. Tā bija tik lāga turciete, un nemaz nevarēja manīt, ka viņai būtu turku ticība bijusi: un staigāja arī gandrīz pavisam tāpat kā pie mums; tikai cūkas gaļu neēda: saka, ka viņiem kaut kā likumos aizliegts. Sitās sēnītes ar jāņogu lapām un muskatriekstiem. Un šeit lielās bērzlapes; tās es tikai pirmo reizi vārīju etiķī; nezinu, kādas tās būs. Es dabūju zināt šo noslēpumu no tēva Ivana: mazā muciņā vispirms jāizklāj ozolu lapas, pēc tam jāapkaisa ar pipariem un salpetri un jāieliek vēl mauragu ziedi, ņemot un izklājot tos ar kātiņiem uz augšu. Un te ir pīrādziņi! tie ir pīrādziņi ar sieru! tie ar kaņepēm! Un te ir tie, ko Afanasijs Ivanovičs ļoti mīl, ar kāpostiem un griķu biezputru.»