«Es pats domāju iet karā; kāpēc gan es nevaru iet karā?»
«Tad ta nu aizgājis!» pārtrauca Pulcherija Ivanovna. «Jūs viņam neticiet,» sacīja viņa, griezdamās pie viesa, «kur tad nu viņš, vecs, ies karā. Viņu pirmais zaldāts nošaus! Nudien, nošaus! Notēmēs tikai un nošaus.»
«Kas par to,» teica Afanasijs Ivanovičs, «arī es viņu nošaušu.»
«Nu paklausieties tikai, ko viņš runā!» uztvēra Pulcherija Ivanovna, «kur tāds ies karā. Arī viņa pistoles sen jau sarūsējušas un gul kambarī. Ja jūs tās redzētu: tur ir tādas, ka, iekāms jūs izšaujat, pulveris jau to izārdīs. Ir rokas sev atšaus, ir seju sakropļos, un uz mūžu kļūs nelaimīgs!»
«Nu ko,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, «es nopirkšu sev jaunu apbruņojumu; es paņemšu zobenu vai kazaku pīķi.»
«Tas viss ir iedomas. Pēkšņi viņam ienāk galvā, un sāks stāstīt!» piemetināja Pulcherija Ivanovna ar sašutumu. «Es jau zinu, ka viņš joko, bet tomēr nepatīkami klausīties. Un tā viņš vienmēr runā; citreiz klausies, klausies, un bailes sametas.» Bet Afanasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka mazliet nobiedējis Pulcheriju Ivanovnu, smējās, saliecies savā krēslā.
Pulcherija Ivanovna man šķita jo pievilcīga tad, kad veda viesi pie uzkodām.