Es no šejienes redzu zemo mājiņu ar mazu apmelnējušu koka stabiņu galeriju, kas iet ap visu māju, lai pērkona un krusas laikā varētu aizvērt slēģus, nesaslapinoties lietū. Aiz tās smaržīgās ievas, veselas rindas zemu augļu koku, kas slīgst ķiršu sārtumā un plūmju safira jūrā, kas pārklāta svina matējumu; nokārusies kļava, kuras ēnā izklāts atpūtai paklājs; mājas priekšā ērts pagalms ar zemu, svaigu zālīti, a» iemītu taciņu no klēts līdz virtuvei un no virtuves līdz kungu mājoklim; garkakiaina zoss, kas dzer ūdeni, ar jauniem un kā pūka maigiem zosulēniem; žogs nokārts kaltētu bumbieru un ābolu virtenēm un vēdināmiem paklājiem; vezums ar melonēm, kas stāv pie klēts; izjūgtais vērsis, kas laiski nogulies pie tā, — viss tas man šķiet neizteicami skaists, varbūt tāpēc, ka es to vairs neredzu un ka mums ir mīļš viss tas, no kā mēs esam šķirti. Lai būtu kā būdams, bet pat tad, kad mana brička tuvojās šās mājiņas lievenim, dvēselē kļuva apbrīnojami tīkami un mierīgi; zirgi jautri pierikšoja lievenim; kučieris ļoti mierīgi kāpa zemē no bukas un piebāza pīpi, it kā viņš būtu atbraucis savā personīgā mājā; pat suņa riešana, ko sacēla flegmātiskie Barbosi, Brovkas un Zučki, bija tīkama manām ausīm.