Bet visvairāk man patika paši šo pieticīgo stūrīšu īpašnieki — vecīši, vecītes, kas gādīgi nāca pretī. Viņu sejas man rādās arī tagad dažkārt troksnī un barā starp modernām frakām, un tad pēkšņi man uzmācas pusnomoda sapnis un tēlojas bijušais. Viņu sejās arvien lasāma tāda labsirdība, viesmīlība un sirds skaidrība, ka ne­gribot jāatsakās, kaut arī tikai uz īsu laiku, no visām nekaut­rām domām un nemanot jāpāriet ar visām jūtām vienkāršā bukoliskā dzīvē.

Es līdz šim laikam nespēju aizmirst divus pagājušā gad­simta vecīšus, kuru, ak vai! tagad vairs nav, bet mana dvē­sele vēl līdz šim laikam pilna žēluma, un manas jūtas savādi sažņaudzas, kad iedomājos, ka kādreiz atkal atbraukšu viņu agrākajā, tagad tukšajā, mājoklī un ieraudzīšu sabrukušu māju kaudzi, kluso dīķi, aizaugušo gravu tai vietā, kur stā­vēja zemā mājiņa — un vairāk nekā. Skumji! man jau iepriekš ir skumji! Bet pievērsīsimies stāstam. Afanasijs Iva­novičs Tovstogubs un viņa sieva Pulcherija Ivanovna Tovsto- gubiene, pēc apkārtnes zemnieku izteikumiem, bija tādi vecīši, par kādiem es iesāku stāstīt. Ja es būtu gleznotājs un gribētu attēlot uz audekla Filemonu un Baukidu, es nekad nebūtu izvēlējies citu oriģinālu kā viņus. Afanasijam Ivanovičam bija sešdesmit gadu, Pulcherijai Ivanovna; piecdesmit pieci.