Kādreiz jaunībā Afanasijs Ivanovičs dienējis vieglajā kavalerijā, bijis vēlāk sekundmajors, bet tas jau bija pagājis, pat pats Afanasijs Ivanovičs gandrīz nekad to nepieminēja. Afanasijs Ivanovičs apprecējās trīsdesmit gadu vecumā, kad bija brašs jauneklis un valkāja izšūtu kamzoli; viņš pat diezgan veikli aizveda Pulcheriju Ivanovnu, kuru radinieki negribēja viņam dot; bet arī to jau viņš ļoti maz atcerējās, vismaz nekad par to nerunāja. Visus šos senos, neparastos notikumus nomainīja mierīga un nošķirta dzīve, tie snaudošie un īeizē harmoniskie sapņi, kādus jūs izjūtat, sēdot sādžas balkonā, kas vērsts pret dārzu, kad krāšņi šalc brīnišķīgs lietus, pakšķēdams uz koku lapām, notekot mirdzošiem strautiem un uzburot snaudu jūsu locekļiem, bet pa to laiku varavīksne zogas caur kokiem un pussagruvušās velves veic'ā atmirdz debesīs septiņām nespodrām krāsām, — vai kad jūs šūpojaties ratos, kas lodā starp zaļajiem krūmājiem, bet stepes paipala skandina, un smaržīgā zāle kopā ar labības vārpām spraucas iekšā pa ratu durvīm, sitot jūs pa rokām un seju. Viņš vienmēr klausījās ar patīkamu smaidu viesos, kas brauca pie viņa; dažreiz ari pats runāja, bet vairāk iztauiāia.