Afanasijs Ivanovičs bija liela auguma, staigāja vienmēr aitādas kažociņā, kas bija pārvilkts ar kamlotu, sēdēja saliecies un gandrīz vienmēr smaidīja, vai nu viņš stāstīja, vai vienkārši klausījās. Pulcherija Ivanovna bija stipri nopietna, gandrīz nekad nesmējās; bet sejā un viņas acīs bija lasāms tik daudz labsirdības, tik daudz gatavības pacienāt jūs ar visu, kas viņiem bija labākais, ka jūs, droši vien, atzītu «naidu par pārāk salkanu viņas laipnajā vaigā. Vieglās grumbas viņu sejās bija iekārtotas tik patīkami, ka mākslinieks, droši vien, tās nozagtu. Pēc tām varētu, šķiet, lasīt visu viņu dzīvi, skaidru, mierīgu, — dzīvi, kādu dzīvoja vecas nacionalas, labsirdīgas un reizē bagātas ģimenes, kas vienmēr bija pretstatā tiem zemajiem mazkrieviem, kuri izlaužas no darvdedžiem, tirgoņiem, piepilda kā siseņi palatas un tiesu iestādes, plēš pēdējo kapeiku no saviem pašu tautiešiem, pārpludina Pēterburgu ar intrigantiem, iedzīvojas beidzot kapitalā un svinīgi pievieno savam uzvārdam, kas beidzas ar o, burtu v. Nē, viņi nebija līdzīgi šiem aicināmiem un nožēlojamiem radījumiem, tāpat kā visas mazkrievu veclaicīgās un pirmatnējās senās ģimenes. Nevarēja vienaldzīgi nolūkoties viņu abpusējā mīlestībā. Viņi nekad nesacīja viens otram tu, bet vienmēr jūs: jūs, Afanasij Ivanovič/ jūs, Pulcherija Ivanovna! «Vai jūs izspiedāt krēslu cauru, Afanasij Ivanovič?» — «Nekas, nedusmojieties, Pulcherija Ivanovna: es.» Viņiem nekad nebija bijis bērnu, un tāpēc- visa viņu pieķeršanās koncentrējās uz viņiem pašiem.