MIRUŠĀS DVĒSELES

POĒMA

.

Pa NN guberņas pilsētas viesnīcas vārtiem iebrauca diezgan glīta, neliela atsperu puskariete, kādā mēdz braukāt neprecē­jušies cilvēki: atvaļināti apakšpulkveži, štabskapteiņi, muiž­nieki, kam pieder ap simt zemnieku dvēseļu, vārdu sakot, visi tie, kurus sauc par kungiem ar vidēju rocību. Puskarietē sēdēja kungs, ne skaistulis, bet ne arī neglīts no vaiga, ne visai resns, kaut gan arī ne gluži tievs; nevar sacīt, ka vecs, tomēr arī ne visai jauns. Viņa iebraukšana pilsētā nesacēla nekādu troksni un nebija ne ar ko sevišķu saistīta; tikai divi krievu zemnieki, kuri stāvēja viesnīcai pretī, pie kroga durvīm, taisīja dažādas piezīmes, kas gan attiecās vairāk uz ekipāžu nekā uz tanī sēdošo. «Vai re,» viens sacīja otram: «palūk, kāds ritenis! kā tu domā, vai ar tādu riteni, ja gadītos, varētu līdz Maskavai nobraukt vai ne?» — «Varētu gan,» otrs atbil­dēja. «Bet līdz Kazaņai, es domāju, nevarētu nobraukt?» — «Līdz Kazaņai nu gan ne,» atbildēja otrs. Ar to saruna arī beidzās. Tad vēl, kad puskariete piebrauca pie viesnīcas, tai gāja garām kāds jauns cilvēks baltās, bet ļoti šaurās, īsās kanifasa biksēs un frakā, kas bija mēģināta šūt pēc modes; zem frakas bija redzama krūteža, ko rotāja Tulas adata ar bronzas galvu pistoles veidā. Jaunais cilvēks apgriezās, ap­lūkoja ekipāžu, pieturēja ar roku cepuri, ko vējš tikko neno­pūta, un aizgāja savu ceļu.