Kad ekipāžā iebrauca sētā, kungu sagaidīja traktiera sulainis jeb «polovoj», kā viņus sauc krievu traktieros, kas bija tik dzīvs un kustīgs, ka pat nebija iespējams ievērot viņa seju. Viņš izskrēja žigli ar servjeti rokā, pats garš un garos demikotona svārkos, kuru taļļa sniedzās gandrīz līdz pakausim, sapurināja matus un veikli veda kungu augšā pa koka gaiteni ierādīt viņam dieva doto istabu. — Istaba bija iekārtota pēc zināma veida, jo arī viesnīca piederēja pie zināmas šķiras viesnīcām, tas ir, taisni tāda, kādas mēdz būt viesnīcas guberņu pilsētās, kur par divi rubļiem diennaktī ceļinieki dabū mierīgu istabu ar tarakaniem, kas kā melnas plūmes lūkojas no visiem kaktiem, un ar kumodi aizkrautām durvīm uz blakus telpu, kur ierīkojies kaimiņš, kluss un mierīgs, bet ļoti ziņkārīgs cilvēks, kas vēlas izzināt visus sīkumus par ceļinieku. — Viesnīcas ārpuse atbilda tās iekšpusei: tā bija ļoti gara, divos stāvos; apakšstāvs nebija apmests, bet rēgojās tumši sarkaniem, netīriem ķieģeļiem, kas bija vēl vairāk nomelnējuši no straujajām laika pārmaiņām; augšstāvs bija nokrāsots mūžīgi dzeltenajā krāsā; apakšā bija bodītes ar sakām, virvēm un barankām.