Pēc īsas diendusas viņš lika ienest ūdeni un ļoti ilgi berzēja ar ziepēm abus vaigus, tos no iekšpuses ar mēli atspiedis; pēc tam, paņēmis no traktiera kalpa pleca dvieli un, sākdams no aizausim, noslaucīja ar to savu tuklo ģīmi, vispirms pāris reižu iesprauslājis traktiera sulainim taisni sejā. Tad spoguļa priekšā uzlika krūtežu, izrāva no deguna divas izlīdušas spalviņas un tūliņ uzvilka fraku brūkleņu krāsā ar dzirksteli. Tā uzģērbies, viņš savā paša ekipāžā aizbrauca pa bezgalīgi platām, tikai no dažiem logiem vāji apgaismotām ielām. Gubernatora nams turpretī bija apgaismots kā jau balles vakarā; ekipāžas ar vējlukturiem, pie parādes durvīm divi žandarmi, foreitoru saucieni tālumā — ar vārdu, viss, kā pienākas. Zālē iegājis, Čičikovs bija spiests uz mirkli aiztaisīt acis, jo lampu un sveču gaisma, kā arī dāmu drēbju spožums bija briesmīgs. Viss bija apliets ar gaismu. Vai nu pa vienai, vai bariem melnās frakas zibēja un šaudījās šurp un turp kā mušas karstā jūlija dienā pār mirdzošu cukura galvu, kad vecā ekonome vaļēja loga priekšā to skalda un sadala spožos gabalos; bērni sapulcējušies ap to un ziņkārīgi aplūko viņas raupjās rokas, kas cilā veseri, bet mušu gaisīgie eskadroni, viegla vējiņa nesti, droši ielido pa logu kā pilnīgi saimnieki, un, vecenes tuvredzību, kā arī spožo saules gaismu, kas apstulbo tai acis, sev par labu izlietodami, kur izklaidus, kur bieziem pulkiem apsēž gardos gabalus.