Otras grupas vīrieši bija resni vai tādi kā Čičikovs, tas ir, ne jau nu visai resni, tomēr arī ne tievi. Šie turpretī labprāt grieza dāmām ceļu un lūkojās uz visām pusēm, vai gubernatora sulainis kaut kur nenostāda zaļo galdu vistām. Viņu sejas bija tuklas un apaļas, uz dažām pat bija kārpiņas, viens otrs bija arī mūsains; viņi nemēdza nēsāt ne cekulainus, ne sprogainus matus, ne arī pēc ā la velns lai mani parauj, kā franči saka; mati viņiem bija īsi cirpti vai gludi piesu­kāti, bet sejas vaibsti stiprāki un apaļāki. Tie bija pilsētas ievērojamākie ierēdņi. Ak vai! resnie šai pasaulē māk labāk ierīkot savas darīšanas nekā tievie. Tievie allaž dien seviš­ķiem uzdevumiem vai ari tikai skaitās tur un šaudās gan še, gan te; viņu dzīves veids ir ļoti viegls, gaisīgs un visai nedrošs. Resnie turpretī nekad neieņem netiešas vietas, bet vienmēr tiešas un, ja kur iesēžas, tad iesēžas droši un stingri, ka drīzāk vieta zem viņiem sāk krakšķēt un šķobīties, bet viņi jau nu gan neizlidos. Arēja spožuma viņi nemīl; viņu īrakas nav tik labi pašūtas kā tievajiem, bet par to viņiem lādēs ir dieva svētība. Tievajiem triju gadu laikā vairs ne­būs nevienas dvēseles, kas nebūtu ieķīlāta lombardā; res­najam — palūk — kaut kur pilsētas malā it drīz paceļas uz sievas vārda pirkts nams, pēc tam otrā malā otrs nams, tad pilsētas tuvumā sādžiņa, vēlāk arī ciems līdz ar visiem zemes gabaliem.