Beidzot resnais, dievam un ķeizaram nokalpojis un vispārēju cieņu iemantojis, atstāj dienestu, pārvietojas un top par muižnieku, ievērojamu, viesmīlīgu krievu kungu, un dzīvo un labi dzīvo. Bet viņa mantinieki, kas pieder pie tievajiem, pēc krievu ieraduma, ātri vien izputina visu tēva mantu. Nevar slēpt, ka gandrīz tamlīdzīgas pārdomas nodarbināja Čičikovu tanī laikā, kad viņš aplūkoja sabiedrību, un tā sekas bija tās, ka beidzot viņš pievienojās resnajiem, kur sastapa gandrīz visas pazīstamas personas: prokuroru ar ļoti melnām un biezām uzacīm, kura kreisā acs pastāvīgi drusku mirkšķināja, it kā gribētu teikt: «iesim, brāl, otrā istabā, tur es tev ko pasacīšu,» — bet citādi tas bija kluss un nopietns cilvēks; pastmeistaru, zemu vīriņu, bet joku mīļotāju un filozofu; palatas priekšsēdētāju, ļoti prātīgu un mīlīgu cilvēku, visi tie apsveicināja Čičikovu kā vecu pazinu, uz ko viņš drusku sāniski, tomēr ne bez veikluma, paklanījās. ?e viņš iepazinās arī ar visai saticīgo un laipno muižnieku Maņilovu un pēc izskata mazliet lempīgo Sobakeviču, kas viņam tūliņ uzmina uz kājas, piebilzdams: «lūdzu piedošanas.» Tūliņ viņam iespieda rokā kārtis vistām, ko viņš, tāpat laipni paklanīdamies, pieņēma. Viņi piesēdās pie zaļā galda un neatstāja to līdz vakariņām.