S a l j e r i

—

Teic visi: taisnības uz zemes nav.

Bet nav tās arī augstāk. Saprotu

Tik skaidri to kā vienkāršāko gammu.

Kopš savas dzimšanas es mīlu mākslu;

Kad biju bērns un vecā baznīciņā

Pār mani augstu dūca ērģeles,

Es klausījos kā sapnī. Asaras

Man pēkšņi saldā aizmirstībā lija.

Es agri atteicos no tukšām baudām;

Un zinības, kas svešas mūzikai,

Man bija pretīgas; es lepnā spītā

Tas atmetu un viss tad atdevos

Vien mūzikai. Ir pirmais solis grūts,

Ceļš pirmais garlaicīgs. Bet pārvarēju

Es agrās neveiksmes; un amatprasmi

Tad liku savas mākslas pamatā.

Es kļuvu amatnieks, un pirksti guva

Man paklausīgu, sausu veiklību,

Auss — skaidru dzirdi. Skaņas nonāvēdams,

Es mūziku kā līķi sadalīju

Un harmoniju tiecos pārbaudīt

Ar algebru. Tad, apguvis šo māku,

Jau atļāvos par radīšanu sapņot.

Es sāku radīt slepus, klusībā,

Un nedrīkstēju domāt vēl par slavu.

Cik bieži, nosēdējis klusā cellē

Viens dienas trīs bez miega, neēdis,

Tik radīšanas svētlaimību baudot,

Pēc tam es darbu metu ugunī,

Vēss skatījos, kā sadeg manas domas