Un skaņas radītās gaist vieglos dūmos.

Ko runāju? Kad nāca lielais Gluks

Un atklāja mums noslēpumus jaunus

(Tik dziļus, valdzinošus noslēpumus),

Vai neatmetu visu agrāko,

Ko mīlēju, kam ticēju tik kvēli,

Un droši nestaigāju pakaļ tam

Bez kurnēšanas — kā kāds nomaldījies,

Kam pretimnācējs rāda citu ceļu?

Ar saspriegtu un skaudru izturību

Tā beidzot skaņu mākslā bezgalīgā

Uz augstas pakāpes es pacēlos.

Man uzsmaidīja slava. Ļaužu sirdis

Tad maniem darbiem līdzi skanēt sāka.

Es biju laimīgs: mierā izbaudīju

Tad darbu, panākumus, slavu; priecīgs

Par draugu darbiem, viņu panākumiem,

Tie bij man biedri mākslā brīnumainā.

Nē! Skaudību nekad es nepazinu,

Ne tad, kad trako parīziešu dzirdi

Pičini spēja skaņām valdzināt,

Ne tad, kad pirmo reizi izdzirdēju

Es Ifigeniju tik sēri skanam —

Kas sacīt var, ka bij Saljeri lepnais

Kaut vienu reizi skauģis nicināms,

Kā čūska, kura, dzīva samīdīta,

Vēl bezspēkā grauž putekļus un smilti?

Neviens! . .. Bet tagad — pats to varu sacīt

Es esmu skauģis. Tagad apskaužu

Tik dziļi un ar tādām mokām. — Debess!

Kur taisnība, ja svētā dāvana,

Ja nemirstīgais ģēnijs nav kā balva

Par mīlu dedzīgu, par pašaizliegšanos,