MORFiJS
GUdri ļaudis jau sen ievērojuši, ka ar laimi ir tāpat kā ar veselību: kamēr tā mums smaida, to nepamanām. Bet, kad pagājuši gadi, tad gan šo laimi atceramies, ak, kā atceramies!
Kas attiecas uz mani, tad es, kā tas tagad noskaidrojies, esmu bijis laimīgs 1917. gada ziemā. Tas bija neaizmirstams, puteņiem bagāts, trauksmains gads!
Uzbrāzušais vējputenis sagrāba mani kā saplēstas avīzes drisku un aiznesa no nomaļa iecirkņa uz apriņķa pilsētu. Tad ta liela lieta, ko tu neteiksi — apriņķa pilsēta! Tomēr — ja kāds, tāpat kā es, ziemu aizvadījis sniegos, vasaru drūmos un nabadzīgos mežos, pusotra gada nekur neizkustēdamies pat ne uz vienu dienu, ja kāds pagājušās nedēļas avīzei plēsis nost bandroli, sirdij sitot tikpat strauji, kā tā sit laimīgam mīlētājam, kad tas plēš vaļā gaišzilu aploksni, ja kāds garjūga vilktās kamanās braucis astoņpadsmit verstis pie dzemdētājas, — tad tas droši vien mani sapratīs.
Lai cik lielu mājīgumu rada petrolejas lampa, es tomēr esmu par elektrību!
Un tad es tās beidzot atkal ieraudzīju, šīs brīnumjaukās elektriskās spuldzītes! Pilsētiņas galvenā iela, zemnieku ragavu gludi nobraukta, — iela, kurā skatienu valdzināja izkārtne ar zābakiem, zeltīts kliņģeris, jauna cilvēka attēls ar nekaunīgām cūkas ačelēm un visai nedabisku frizūru, kas norādīja, ka aiz stikla durvīm atrodas vietējais Bazils, kurš par trīsdesmit kapeikām apņemas jūs noskūt jebkurā laikā, izņemot svētku dienas, kuru manā tēvzemē ir atliku likām.