Vēl tagad man pārskrien šermuļi, atceroties Bazila salvetes — salvetes, kas neatvairāmi lika iedomāties to lappusi vāciešu izdotajā ādas slimību mācību grāmatā, kurā pārliecinoši skaidri attēlots cietais šankrs uz kāda pilsoņa zoda.
Taču arī šīs salvetes nespēs aptumšot manas atmiņas!
Ielu krustojumā stāvēja dzīvs milicis, putekļainā skatlogā neskaidri vīdēja dzelzs plātnes, kurās blīvi rindojās
ar rūsganu krēmu garnētas kūkas, laukums bija piekaisīts ar sienu, cilvēki gāja, brauca, sarunājās, būdā pārdeva Maskavas-vakardienas avīzes, kurās bija lasāmas satriecošas vēstis, netālu aicinoši sasvilpās Maskavas vilcieni. Vārdu sakot, tā bija civilizācija, Bābele, Ņevas prospekts.
Par slimnīcu nemaz nav ko runāt. Tajā bija ķirurģiskā, terapeitiskā, infekciju un dzemdību nodaļa. Slimnīcā bija operāciju zāle, tur mirdzēja autoklāvs, sudrabaini laistījās krāni, galdi pleta savas viltīgās ķetnas, zibināja zobus un skrūves. Slimnīcā bija vecākais ārsts un trīs ordinatori (neskaitot mani). Bija feldšeri, vecmātes, kopējas, aptieka un laboratorija. Laboratorija — padomājiet vieni Ar Ceisa mikroskopu un lielisku krāsu krājumu.
Mani pārņēma drebuļi un stingums, iespaidi māca vai nost. Pagāja krietni daudz dienu, līdz es pieradu pie tā, ka slimnīcas vienstāva korpusi decembra mijkrēslī gluži kā pēc komandas iemirdzējās elektriskajā gaismā.