Un, galvenais, es pēc paša gribas varu šo mūziku padarīt skaļāku vai klusāku. Nāk prātā, ka «Karā un .mierā» ir aprakstīts, kā Petja Rostovs pusmiegā pārdzīvo tādu pašu stāvokli. Ļevs Tolstojs ir lielisks rakstnieks!

Un nu par caurspīdību: lūk, cauri Aīdas zaigojošajām krāsām gluži reāli rādās mana pa kabineta durvīm sare­dzamā rakstāmgalda mala, lampa, spīdošā grīda, un skaidri dzirdami soļi, kas, cauri Lielā teātra orķestra skaņu vilnim lauzdamies, patīkami klaudz kā dobjas kastaņetes.

Tātad pulkstenis ir astoņi, tā ir Anna K-, kas nāk šurp mani modināt un pastāstīt, kas notiek pieņemamā istabā.

Viņa nenojauš, ka mani nevajag modināt, ka es visu dzirdu un varu ar viņu sarunāties.

Un vakar es šādu mēģinājumu izdarīju.

Anna. Sergej Vasiļjevič …

E s. Es dzirdu … (Klusām saku mūzikai — «skaļāk!».)

Mūzika — varens akords.

Re diēzs …

Anna. Piereģistrēti divdesmit cilvēki.

Amnerisa (dzied).

To tomēr nav iespējams izteikt uz papīra.

Vai šādi sapņi ir kaitīgi? Ai nē! Pēc tiem es pieceļos stiprs un možs. Un labi strādāju. Mart pat ir radusies in­terese, bet līdz šim tās nebija. Un nav jau brīnums: visas manas domas vijās vienīgi ap manu bijušo sievu.

Bet tagad esmu mierīgs.

Esmu mierīgs.