Šad tad mēģināju izrādīt pretestību, bet papildinājums testamentam bija uzbūvēts pēc slazdu principa: Mefistofelis varēja, atsaucoties uz kapitālieguldījumiem, samazināt manus ienākumus līdz minimumam. Bet es, kaut gan kratījos vaļā no dzīves labumiem, iztikt bez tiem vēl nebiju iemācījies. Pie tam Mefistofelis prata ierāmēt visgarlaicīgākās sēdes pievilcīgā ietvarā. Stundu pirms sākuma mans apartaments bija bāztin piebāzts glītām meičām, aktieriem un māksliniekiem, ar kuriem varēja bez sevišķas garlaicības pārmīt pāris vārdu, bet salonā noteikti atradu priekšā pirmšķirīgu džezu. Mefistofelis zināja — mūzika bija vienīgais, no kā vēl nebiju pagalam atvēsinājies. Viņa aģenti izvandīja visu zemi, meklēdami labu saksa- fonistu vai «tautiskā rokenrola» izpildītāju.
Tāpat tas bija arī šoreiz.
Atvēru durvis, mani sagaidīja smieklu šaltis, apdullinoša mūzika, kāda meitene pastiepa man pretī pilnu glāzi. Bet tai priekšā nostājās viņš. Labsirdīgs, sirms, smaidīgs.
— Marihuana? — viņš vaicāja, smalkiem māksliniekā pirkstiem viegli 'pieskāries manam iekritušajam vaigam.
— LSD! — nikni atcirtu.
— Kāpēc tā, Trīdent? Saudzi sevi nākotnei! — tikai pēc tam viņš mani apskāva. Viņš tiešām mīlēja mani, mīlēja tā, kā vien var mīlēt iedvesmas pilns troņu radītājs, kurš jau uzdāvinājis valstību tēvam un tagad vēlas, lai dēls izplestu to pāri visai zemeslodei.