Muiža dzīvniekiem.
paskaidrojums
Godājamais kungs,
esam spiesti pievērst Jūsu uzmanību faktam,
ka Jūs esat pārtērējis savu kredītu …
Vairākums bērnu sešu septiņu gadu vecumā parasti lolo nereālus sapņus par to, ka, lieli izauguši, kļūs par policistiem, ugunsdzēsējiem vai mašīnistiem, bet, kad es biju tajos gados, mani šāda godkāre nemocīja. Es loti labi zināju, ko gribu: es gribēju, lai man būtu pašam savs zvērudārzs. Tajā laikā man tā nešķita (un arī vēl tagad nešķiet) pārlieku nesaprātīga, nepiepildāma godkāre. Draugi un tuvinieki, kuri jau sen domāja, ka man trūkstot kādas skrūvītes, jo es neizrādīju ne mazāko interesi ne par ko, kam nav kažoka, spalvu, zvīņu vai hitīna, šo vēlēšanos uzņēma tikai kā jaunu pierādījumu manai plānprātībai. Viņi cerēja: ja neveltīs nekādas vērības manām bieži izmestajām replikām par paša zvērudārzu, ar laiku varbūt es to aizmirsīšu. Taču, gadiem ritot, draugiem un tuviniekiem par šausmām, mana apņēmība iegūt pašam savu zvērudārzu kļuva arvien ciešāka, un beidzot, kad biju piedalījies daudzās ekspedīcijās, meklēdams dzīvniekus citiem zooloģiskajiem dārziem, es jutu, ka nobriedis laiks iekārtot pašam savējo.