No pēdējā ceļojuma pa Rietumāfriku biju atvedis līdzi krietnu baru dzīvnieku un novietojis tos savas māsas ārpilsētas mājas dārzā Bornmutā. Ēs viņai iegalvoju, ka dzīvnieki tur piemitināti tikai uz laiku, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka ikviena saprātīga municipalitāte darīs visu, kas ir tās spēkos, lai piešķirtu platību zooloģiskajam dārzam, kura iemītnieki jau sagādāti. Pēc astoņpadsmit mēnešu ilgiem cīniņiem es vairs nebiju tik drošs par vietējo municipalitāšu progresīvajiem uzskatiem, toties manai māsai bija nostiprinājusies nesatricināma pārliecība, ka viņas dārzs uz mūžīgiem laikiem izskatīsies kā kadrs kādā no vismežonīgākajām
Tarzāna filmām. Beidzot, morāli satriekts par vietējo varas iestāžu aprobežotību un, šķiet, patiesi neskaitāmo likumu un noteikumu iebiedēts, no kuriem Lielbritānijā jācieš ikvienam brīvam cilvēkam, es nolēmu izpētīt, vai ir kādas iespējas ierīkot zooloģisko dārzu Normandijas salās. Mani ieteica kādam majoram Freizeram, kurš, kā stāstīja, esot laipns cilvēks ar plašu vērienu; viņš izrādīšot man Džersijas salu un palīdzēšot izvēlēties piemērotu vietu.
Mēs abi ar sievu Džekiju aizlidojām uz Džersiju, kur Hjū Freizers mūs sagaidīja un aizveda uz savu dzimtas muižu, šķiet, vienu no skaistākajām visā salā: palsajā saules gaismā snauda milzīgs dārzs; to apjoza augsta granīta siena, gar kuru lejup veselām kaskādēm slīga klinšu augi; šeit bija gan piecpadsmitā gadsimta arkas, gan kopti zālāji, gan puķu dobes, kas margoja visās varavīksnes krāsās.