Putnu mītnē valda milzu rosība un skan dziesmas visās balsīs. Dažāda lieluma un dažādu krāsu putni ķīvējas, knābā barību, lidinās un dzied — visa mītne atgādina košu un raibu gadatirgu. Te tukans viltīgi mirkšķina jums ar aci un klabina lielo knābi kā futbola entuziasts savu klabekli; tur maskas papagailis ar gluži melnu fizionomiju, izskatīdamies kā nēģeru dziedonis, kas nupat atgriežas no dziesmu izpildītāju konkursa, aizčāpo līdz savam ūdens traukam un sāk tik enerģiski pērties, ka ūdens svētību saņem arī visi pārējie būra iemītnieki; mazo, trauslo dimantūbeļu pāris, šķiet, dejo menuetu, tās griežas apkārt vien un klanās viena otrai, mainās vietām un savā klusajā balsī dūdo kaut ko mīļu.
Lēnām eju tālāk pa putnu mītni, līdz nonāku pie turako būra pašā galā. Tēviņu Pīliju izaudzēju Rietumāfrikā. Viņš nolūkojas lejup no augstākās laktiņas, tad, dzirdot manu saucienu, graciozi spārnus papletis, nolaižas zemāk, aptupjas man tuvāk un sāk nepacietīgi knābāt manus pirkstus. Pēc tam, galvu atmetis un kaklu piepūtis, aizsmakušā balsī skaļi iesaucas: «Kerū… kerū… kerū… kū … kū..-. kū.» Turako patiesi ir vieni no visskaistākajiem putniem. PItija aste un spārni ir intensīvā tēraudzilā krāsā, bet krūtis, galva un kakls koši zaļi, spalvas ir tik smalkas un spožas, it kā būtu darinātas no stikla šķiedras.