Ķepiņas pazemīgi salikusi, tā noraugās jūsos ar lielām dzintarkrāsas acīm un liegi kustina astes galiņu. Bariņš spožacainu, rosīgu man- gustu ziņkārīgiem purniņiem enerģiski skraidelē pa krātiņu, lai rastos labāka ēstgriba. Sarainais bruņnesis laiski atlaidies augšpēdu; kustas vienīgi purniņš un ķepas un cilājas sārtais, krunkainais vēders, zvēriņš droši vien nogrimis burvīgos sapņos par lielām, ar barību pildītām bļodām. Paskatoties uz viņu, jūs atceraties, ka laiks atkal noteikt viņam diētu, citādi viņš aiz resnuma drīz vairs nevarēs paiet, un varat klusībā pats ar sevi saderēt, cik apmeklētāju šodien atkal meklēs jūs rokā, lai pateiktu, ka bruņnesis guļ augšpēdu un tūliņ nobeigsies: rekordskaitlis ir piecpadsmit apmeklētāju vienā dienā.
Ārpusē spaiņa grabēšana un svilpošana vēstī, ka tuvojas Seps, cirtains puisis ar neatvairāmu smaidu. Puiša īstais vārds ir Džons Melits, bet viņu bija iesau-
kusi par Septonu Melitu, ko vēlāk saīsināja par Sepu. Ejat kopā ar viņu pa galveno ceļu, gar ziedošiem klinšu augiem apvīto divpadsmit pēdas augsto granīta sienu līdz applūdušai pļavai; kad Seps iztukšo barības spaini, pa ūdeni pie viņa steidzas gulbji un pīles. Uzzinājis no Sepa, ka naktī neviens no viņa uzraugāmajiem putniem nav ne saslimis, ne nomiris, nedz arī izdējis kādu olu, jūs varat doties tālāk.