Atnāk garais, kārnais Džons Hārtlijs un atnes divus šķīvjus kapātu augļu un dārzeņu milzu bruņurupučiem. Viņš saka, ka nakts pa­gājusi ļoti labi. Abas boa notiesājušas katra pa divām jūras cūciņām, bet tīklotais pitons aprijis prāvu trusi; pitons tagad pietūcis guļ letarģiskā miegā, tādējādi apstiprinādams Džona vārdus. Ragainās vardes, kas vairāk-nekā jebkad izskatās pēc ērmīgām fajansa figū­rām, saēdušās sīkus putnēnus, un mazākās čūskas at-

kārībā no to lieluma aizņemtas ar balto žurku vai peļu sagremošanu.

Aiz šā paviljona mitinās vairākums pērtiķu, kas pat­laban izlaisti āra krātiņos: mandrils Friskijs, masīvs un daudzkrāsains kā litografēts saulriets, izvēlīgi rak­ņājas lielā .augļu un dārzeņu kaudzē, savā nodabā kaut ko murmulēdams; mazliet tālāk Tarkvins, pelēkais mangabijs ar tumšsarkanu «micīti» un baltiem plak­stiem, rūpīgi šķirsta savas sievas kažoku, kamēr šī guļ uz krātiņa grīdas kā beigta. Ik pa brīdim viņš sievas spalvā atrod gardu sāls graudiņu un iebāž to mutē. Man nāk prātā kāds mazs zēns, kas reiz kā apburts vēroja šo operāciju un tad iesaucās: «Mamm, nāc pa­skaties, kā viens pērtiķis ēd otru nost!»