Tuklie, labsirdīgie, līkdegunainie tapiri Klaudijs un Klodete savā aizgaldā rotaļājas ar melnbalto kaķi Viliju, kam uzdots pasargāt turpat kaimiņos dzīvojošos mazos putniņus no žurkām. Vilijs' atmeties augšpēdu un, nagus ievilcis, pakšķina ar ķepiņām pa tapiru šņā- kuļojošajiem elastīgajiem snuķiem, kas viņu osta un
baksta. Beidzot, rotaļu apnicis, kaķis pieceļas kājās un grib doties projām, bet viens no tapiriem pastiepj galvu, mīlīgi satver Viliju aiz astes un velk atpakaļ, lai varētu turpināt rotaļu, kas tapiriem, šķiet, nekad neapnīk. Ar mūri apjoztajā dārzā saulē guļ lauvas gludu, spīdīgu spalvu un niknām acīm, bet turpat purenēs laiski gozējas gepardi, tik ļoti saplūzdami ar puķu dzeltenumu, ka nav gandrīz nemaz saskatāmi.
Pulksten desmitos atveras vārti un iebrauc pirmās mašīnas ar apmeklētājiem. Kad atbraucēji izklīst pa teritoriju, mums visiem jābūt gaužām modriem, nevis — kā jūs varbūt iedomāsieties — uzmanot, lai dzīvnieki nenodara pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai cilvēki nenodara pāri dzīvniekiem. Ja kāds dzīvnieks ir aizmidzis, viņi met ar akmeņiem vai baksta ar spieķi, lai tas pamostos un sāktu kustēties.