baram no Ziemeļanglijas, kuri pie mandrilu krātiņa aizrautīgi vēro Friskiju, kas ņurdēdams staigā šurp un turp, pārmaiņus pavērsdams pret apmeklētājiem gan dzīvīgo, īpatnēji skaisto seju, gan daudzkrāsaino diben- pusi.

— Paskat, — kāda sieviete izbrīnījusies iesaucas, — nevar taču nemaz saprast, kura viņam priekšpuse, kura mugurpuse!

Pienāk lenča laiks, un diena nemanot ir jau krietni gabalā. Sēzdamies pie azaida, jūs prātojat, kas nelāgs var atgadīties pēcpusdienā: vai tikai nepārplūdīs dāmu tualete vai arī, kas būtu vēl ļaunāk, neuznāks lietus un neaizbiedēs cilvēkus, kuri nodomājuši apmeklēt zoo­loģisko dārzu? Lenčs ieturēts, un jūs redzat, ka debe­sis, par laimi, joprojām ir mirdzoši zilas. Tad nosprie­žat, ka jāaizstaigā līdz pingvīnu dīķim, ko esat nolē­mis pārbūvēt.

Jūs gribat izslīdēt no mājas nemanot, tomēr neesat bijis pietiekami modrs, jo vispirms sieva un tūliņ pēc tam sekretāre jūs notver un atgādina, ka esat jau par veselu nedēļu nokavējis divas recenzijas un vienu rak­stu un ka jūsu aģents kā negudrs brēc pēc manuskripta, ko esat viņam apsolījis pirms pusotra gada. Nozvērē­jies, ka drīz būsiet atpakaļ, kaut gan pats tam neti­cat, jus dodaties lejup pie pingvīniem.