tieksmes noveda viņu visai riskantās situācijās, bet viņš laikam bija pārāk vientiesīgs, lai apjaustu briesmas. Kad baltapkakles pekari Huanu un Huanitu ielaida pirmoreiz aplokā, Trampijs tūdaļ bija klāt, lai palīdzētu tām iekārtoties. Cūkas nelikās gar viņu ne zinis; tā Trampijs nostāvēja savas divdesmit četras stundas un aizgāja. Bet vēlāk, kad Huanam un Huanitai atskrēja pirmie sivēni un viņi bija tos pirmoreiz izveduši aplokā, Trampijs līksmi pārlidoja pār sētu, lai ari mazajiem palīdzētu iekārtoties. Huans un Huanita, kas šādu uzvešanos nebija ņēmuši vērā, kamēr tā attiecās uz viņiem, tagad Trampija interesē par sivēniem saskatīja kādu apslēptu ļaunu nolūku. Sarus sacēluši un ilkņus kā kastaņetes klakšķinādami, abi metās virsū Trampijam, kas stāvēja uz vienas kājas un labsirdīgi vēroja sivēniņus. Trampijs spēji atjēdzās, un viņu glāba vienīgi viltīga izmaņa un mežonīgs lēciens. Kopš tās reizes viņš vairs nemēģināja iekļūt pekari aplokā. Kad mēs aizdambējām strautu un applūdušajā pļavā izveidojām mazu ezeriņu melnkakla gulbjiem un koskoroba gulbjiem, kurus biju atvedis no Dienvidamerikas, Trampijs ieradās pārbaudīt darbu, un, kad beidzot ielaidām gulbjus ezeriņā, viņš, par spīti visiem mūsu iebildumiem, nostāvēja divdesmit četras stundas līdz potītēm ūdenī, lai palīdzētu gulbjiem iekārtoties. Šķiet, gulbji tam nepievērsa ne mazākās uzmanības, bet Trampijs bijā priecīgs, ka varējis izlīdzēt.