kuriem cilvēki, protams, šķiras ļoti labprāt. Spīļastes, mitrenes un tamlīdzīgu radību dodam sīkākiem rāpuļiem, abiniekiem un dažiem putniem. Gliemežus izbarojam lielākajām ķirzakām, kuras tos kāri nokrauk- šķina kopā ar visu čaulu.
Protams, lai papildinātu to dzīvnieku kontingentu, kurus biju ieguvis Rietumāfrikā un Dienvidamerikā, vajadzēja iepirkt no dažādiem avotiem vēl daudzus citus dzīvniekus. Visinteresantākais no iepirktajiem neapšaubāmi bija jau pirmāk minētais putns Trampijs jeb taurētājs. Viņš pats ne tikvien bija iecēlis sevi zooloģiskā dārza klauna kārtā, bet darbojās vēl ari par «iekārtotāju». Tiklīdz bijām atveduši kādu jaunu dzīvnieku, Trampijs to mistiskā veidā uzzināja un, savā nodabā vervelēdams, palēkdamies skrēja šurp, lai palīdzētu jaunajam iekārtoties. Viņš nostāvēja pie krātiņa (ja vien bija iespējams — pašā krātiņā) veselu diennakti, līdz nosprieda, ka nu jaunpienācējs jau jūtas kā mājās un viņš var lēkšot atpakaļ uz zīdītājdzīvnieku mītni un uzsākt parasto apgaitu. Dažkārt Trampija iekārtotāja