Zooloģiskajā dārzā viņš izpilda trejādus pienākumus — ir reizē gids, jaunatnācēju iekārtotājs un ciema muļ­ķītis. Trampijs izskatās, godīgi sakot, kā neizdevies cālis un atgādina Viktorijas laikmeta sērotāju: visu ķermeni sedz tumšas spalvas, bet ap kaklu it kā ap­sieta lāsmaina zīda kaklasaite. So ansambli nedaudz atdzīvina pelnu pelēkie spārni. Putnam ir dzirkstošas tumšas acis un stipri izliekta piere, kas it kā liecinātu par izcilām prāta spējām, kuru tam tomēr nav.

Trampijs tikai pašam vien zināmu iemeslu dēļ ir cieši pārliecināts, ka viņa galvenais pienākums esot ik rītu ielaisties saimnieka guļamistabā un informēt par visu, kas nakti noticis zooloģiskajā dārzā. Trampija motīvi nav tīri altruistiski, jo viņš cer, ka saimnieks par to viņam pakasīs galvu. Ja jūs esat vēl pārāk samiego­jies vai pārāk slinks, lai celtos augšā, tikko atskan viņa rīta sveiciens, Trampijs nolec no palodzes uz tualetes galdiņa, ekstravaganti to izdekorē, noskurina asti, pats sevi pacildinādams par paveikto, tad uzlec uz gultas un sāk soļot turp un atpakaļ, trinkšķēdams

kā noskaņojies čells, līdz pārliecinās, ka jūs uzmanīgi viņā klausāties. Un, pirms Trampijs paspējis atstāt uz mēbelēm vai paklāja vēl kādu interesantu vizītkarti, jūs esat spiests celties augšā, notvert viņu (tas nav nemaz tik viegli, jo Trampijs ir ļoti kustīgs, bet jūs — pusaizmidzis) un izgrūst ārā pa logu, bet pašu logu aizvērt, lai viņš nevarētu ielauzties no jauna.