Zooloģiskā dārza diena parasti sākas jau pirms rīt
ausmas; debesīs tik tikko pavīd dzeltenīga blāzma, kad jūs jau modina putnu dziesmas. Pusmiegā jūs pirmajā mirklī nesaprotat, vai atrodaties Džersijā vai vēl joprojām tropos, jo dzirdat līksmos treļļus, ko saulei pretī raida sarkanrīklīte, tiem piebiedrojas turako sulīgie, ska|ie, mazliet piesmakušie brēcieni. Tad līksmi iegavilējas malnais strazds, un, kad tā dziesma izskanējusi, satraukti sāk tērgāt baltgalvas sīlis. Jo gaišākas kļūst debesis, jo daudzbalsīgāks vēršas milzīgais kosmopolītu orķestris; strazds pūlas pārkliegt kariamas skaļo, valdonīgo balsi, un žagatas raganīgā žadzinā- šana kontrastē ar zosu gāgināšanu un dimantūbeles maigo, žēlo dūdojienu. Pat ja esat spējīgs pārciest šo muzikālo uzbrukumu un vēlreiz ielaisties snaudā, jūs no tā nežēlīgi izrauj dīvaina, trīcoša skaņa, kas atgādina telegrāfa staba dūkoņu stiprā vējā. Tas uz jums iedarbojas kā modinātājpulksteņa zvans, jo vēstī par Trampija ierašanos, un, ja esat bijis vieglprātīgs un atstājis logu vaļā, tad jums nekavējoties jādomā par aktīvu aizsardzību. Trampijs ir taurētājputns — putns ar pelēkiem spārniem, kuru viņa tuvākie draugi ornitologu pasaulē pazīst ar nosaukumu Psophia crepitans.