Dzirnavnieks, viņa meita

Dzirnavnieks

Ai, tad ta jūs gan esat, meitas jaunās,

It visas muļķes. Ja jau pagadījies

Jums apskaužams — kāds augstas kārtas virs,

Tad jums tak vajaga to klāt sev saistīt.

Bet kā? ar godprātīgu uzvedību;

To ievilt gan ar stingrību, gan glāstiem,

Pa brīžiem nemanot kā aplinkus

Par kāzām ierunāties — bet par visu

Jums jāglabā savs jaunavīgais gods —

Visdārgākais no visām mantām; tas

Kā vārds — reiz palaists vējā — neatgriežams.

Bet, ja uz kāzām cerību vairs nava,

Tad tomēr vēl vismaz ir jāmēģina

Sev kādu labumu — kaut tuviniekiem

Ko labu izgādāt; ir jāpadomā:

«Ne mūžīgi jau mani mīlēs viņš

Un lutinās.» Ak nē, nēl kur gan jums

Par labu darbu iedomāt! nav laika!

Jūs tūdaļ kļūstat dullas: jūs ar prieku

Par velti izpildāt tā iegribas,

Jūs augu dienu karātos ap kaklu

Sim draugam mīļajam — bet mīļais draugs

Jau pazudis, ne miņas vairs no tā:

Un paliekat jūs tukšā; ak, jūs muļķes!

Vai simtiem reižu nesacīju tev:

Meit, pielūko; jel neesi tik stulba

Un savu laimi garām nepalaid,

Sev kņazu pieturi, par šo, ne to

Tu sevi nepazudini. — Bet tagad?