Nu sēdi vien un mūžam raudi vēl

Par to, kas nav vairs labojams.

Meita

Bet kāpēc

Tu domā, ka viņš mani pametis?

Dzirnavnieks

Kā — kāpēc? cikreiz nedēļā gan mēdza

Viņš senāk atjāt šurp uz dzirnavām?

Ko? katru mīļu dienu, bet šad tad

Pat divreiz dienā, bet tad retāk, retāk

Viņš sāka jāt — nu diena devītā,

Kopš redzējām mēs viņu. Ko tu teiksi?

Meita

Viņš aizņemts; vai gan mazums viņam rūpju?

Viņš nav dzirnavnieks — un viņa vietā

Vis ūdens nestrādās. Viņš bieži teic,

Ka viņa darbs ir grūtākais no visiem.

Dzirnavnieks

Jā, tici viņam. Kad tad kņazi strādā

Un kāds tiem darbs? vien lapsas dzīt un zaķus,

Vien darīt pāri kaimiņiem un dzīrot,

Un stulbenēm jums galvas sagrozīt.

Viņš strādā pats; patiešām tas ir skumji!

Bet manā vietā ūdens!… taču miera

Ne dienu man, ne nakti, un tik skaties:

Gan te, gan tur kaut kas vēl jāpielāpa,

Kur puvums, sūce kur. — Lūk, ja no kņaza

Tu prastu izlūgties kaut mazliet naudas

Man pārbūvei, tad tas jau labāk būtu.

Meita

Ail

Dzirnavnieks

Kas tur?

Meita

Klau! Es viņa zirga soļus

Tur dzirdu dimdam … Viņš!

Dzirnavnieks

Meit, pielūko,

Liec manus padomus tu dziļi vērā …