Pa akmentiņiem, dzeltenajām smiltīm

Pāri tecēja straujupīte,

Straujā upē peld zivtiņas divas,

Divas zivtiņas, sīkasarīši.

Vai tu dzirdēji, māsiņa zivtiņa,

Par mūsu upes vēstīm jaunajām?

Kā pie mums vakar jauna meita slīcinājās,

Slīkstot savu mīļo draugu nolādēja?

Precinieks

Klau, zeltenes! kas tā par tādu dziesmu?

Šķiet, tā nemaz nav kāzu dziesma; nē.

Kas izraudzījis dziesmu šo?

Meitas

Es ne —

Es ne — mēs ne …

Precinieks

Bet kas tad dziedāja?

(Meitu vidū sačukstēšanās un apjukums.)

Kņazs

Es zinu, kas.

(Pieceļas no galda un saka zirgu puisim.)

Tā iezagusies šeitan.

Ved ātrāk laukā to. Un uzzini,

Kas drīkstējis to ielaist.

(Zirgu puisis pieiet klāt meitām.)

Kņazs

(apsēžas, pie sevis)

Viņa laikam

Ir gatava te sacelt tādu troksni,

Ka es aiz kauna nezināšu, kur

Pat paslēpties.

Zirgu puisis

Es neatradu to.

Kņazs

Ej, meklē. Zinu, viņa te. Un tā

Šo dziesmu dziedāja.

Viesis

Kāds varens miestsl

Ar reizi galvā tas un kājās sit —

Tik žēl, ka rūgts, der pasaldināt viņu.

(Jaunais pāris skūpstās. Atskan vājš kliedziens.)

Kņazs

Tā viņa! Viņas kliedziens greizsirdīgais.