(Zirgu puisim.)

Nu?

Zirgu puisis

Nekur to neatradu.

Kņazs

Muļķis tāds.

Vedējtēvs

(celdamies kājās)

Vai nebūtu laiks kņazi izdot vīram

Un jauno pāri apbērt apīņiem?

(Visi pieceļas.)

Preciniece

Nu, protams, laiks. Tad dodiet gaili šurp.

(Jaunajam pārim dod ēst ceptu gaili, pēc tam apber ar apīņiem un ved

guļamistabā.)

Preciniece

Tu, kņaze, neraudi, bez bailēm esi

Un paklausīga.

(Jaunais pāris dodas uz guļamistabu, visi viesi, izņemot precinieci un

vedējtēvu, izklīst.)

Vedējtēvs

Kur tā glāzīte?

Gar logiem cauru nakti jādelēšu,

Tad nebūtu par ļaunu stiprināties.

Preciniece

(pielej viņam glāzīti)

Se, dzer uz veselībām.

Vedējtēvs

Uh! Paldies tev.

Viss labi, vai nav tiesa, izdevies?

Un kāzas, ka vai nu!

Preciniece

Jā, paldies dievam,

Viss labi — tikai nebij labi viens.

Vedējtēvs

Kas?

Preciniece

Nav uz labu tas, ka nodziedāja

Ne kāzu, bet, dievs zina, kādu dziesmu.

Vedējtēvs

Ir gan tās meitas — nociesties vien nevar

Bez aušībām! Vai tas gan pieklājīgi —

Jaukt tīšā prātā kņazam kāzu godu.

Būs jāiet sēsties zirgam mugurā.

Ardievu, kūma.

(Aiziet.)

Preciniece

Sirds man nemierīga!