Kāds vīrs drīz atnāks. Viņu uzmani

Un izej viņam pretī. Viņš mums rada.

Viņš ir tavs tēvs.

Meita

Tas pats, kas tevi reiz

Ir pametis un apprecējis sievu?

Nāra

Tas pats; tam maigāk pieglaudies tu klātu

Un visu izstāsti, no manis ko

Par savu piedzimšanu zini; ari

Par mani pastāsti. Ja jautās viņš,

Vai es to aizmirsusi, pasaki,

Ka vienmēr viņu atceros un mīlu,

Un gaidu to pie sevis. Saprati?

Meita

Jā, sapratu.

Nāra

Tad ej.

(Viena.)

Kopš laika tā,

Kad ūdenī es iemetos bez miņas

Kā izmisis un nonicināts skuķis

Un atjēdzos tad Dņepras upes dzelmē

Kā nāra varena un stingi auksta,

Jau pagājuši gadi septiņi —

Par atriebi ik dienas domāju …

Un tagad, šķiet, ir mana stunda klāt.

KRASTMALA

Kņazs

Cik spēcīgi uz skumjiem krastiem šiem

Velk mani kāda neapjausta vara.

Viss atgādina man te bijušo

Un manas brīvās, skaistās jaunības

Tik mīļo, kaut ar bēdu pilno stāstu.

Te sagaidīja kādreiz mani mīla,

Tik kaislīga un brīves pārpilna,

Es laimīgs biju, bezprātis … kā var

Tik vieglprātīgi atteikties no laimes,

Tik skumjas, skumjas domas vakar man

Šī satikšanās atkal modināja.

Ak nelaimīgais tēvs! cik briesmīgs viņš!