Nāras vērpj līdzās savai carei

Vecākā nāra

Nu gana vērpt. Jau saule norietēja.

Pār mums spīd mēnesnīca spoža. Diezgan!

Uz augšu peldiet parotaļāties.

Un it nevienu neaizskariet šodien —

Ne ceļinieku kutināt jums atļauts,

Ne tīklus piebāzt smagus zvejniekiem

Ar zālēm. Arī bērnus upes dzelmē

Vilt nedrīkstiet, par zivtiņām tiem stāstot.

(Ienāk, nāriņa.)

Kur biji tu?

Meita

Uz zemi aizstaigāju

Pie vectētiņa. Vienmēr mani lūdz

Viņš upes dzelmē salasīt to naudu,

Ko kādreiz sen viņš ūdenī pie mums

Ir iemetis. To meklēju es ilgi;

Bet, kas ir nauda, to es nezinu —

Un tomēr iznesu es viņam laukā

It raibu gliemežvāku krietnu sauju.

Viņš bij tik priecīgs.

Nāra

Neprātīgais nelga!

Tu, meitiņ, uzklausies. Es paļaujos

Uz tevi tagad. Mūsu krastā šodien