Vai neteicu es tev …

Meita

Un viņš vēl spēja

Kā cilvēks labs no manis atvadīties,

Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!

Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil

Man mēli apsudrabot gribēja,

Lai neceltos par viņu slikta slava

Un jauno sievu neaizsniegtu tā.

Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev

So sudrabu man lika, tas par to,

Ka biji kņazam labs, ka savai meitai

Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,

Ka stingri neturēji. .. Labumā

Tev mana nāve ies …

(Atdod viņam naudas maisiņu.)

Dzirnavnieks

(asarās)

Kas jāpiedzīvo!

Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev

Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.

Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,

Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.

Kā nelutināt tevi varēju?

Dievs mani sodījis, ka slikti esmu

Es tēva pienākumus veicis.

Meita

Smoku!

Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …

Ar čūsku, čūsku mani apvijis

Viņš, ne ar pērlēm.

(Rauj nost sev pērles.)

Dzirnavnieks

Atjēdzies.

Meita

Tāpat

Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,

Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!

Dzirnavnieks

Tu murgo, tiešām murgo.

Meita

(noņem vainagu)

Vainags, lūk,

Mans kauna vainags! laulāja ar to