Ar indi apdzirdināts?

Dzirnavnieks

Kas tev kait?

Meita

Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!

Un es to, bezprātīgā, projām laidu,

Es viņa svārku stūrī neieķēros,

Es neiegulu zirga pavadā!

Lai sašutumā tad viņš nocirstu

Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas

Ar savu zirgu mani samītu!

Dzirnavnieks

Tu murgo 1

Meita

Redzi, kņaziem atļauts nav

Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds

Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem

Ir vilināt un dievoties, un raudāt,

Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz

Uz savu gaišo pili, savu māju,

Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.

Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm

Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,

Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.

Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt

Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:

Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,

Un mīli, kas tev tīk.

Dzirnavnieks

Tad tā tās lietas.

Meita

Bet kas ir viņa līgava? Pret ko

Viņš apmainījis mani? uzzināšu

Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:

No kņaza atstājies — jo vienā gravā

Nav divām vilku mātēm vietas.

Dzirnavnieks

Muļķel

Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,

Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,