Vārdu sakot, nebija ne mazāko šaubu, ka no mājam man jābēg. Toties lāgā nezināju, uz kurieni doties. Jau četrus mēnešus skaitījos bezdarbniekos. Pabalsta puslīdz pietika, lai kaut kā izsistos, bet no restorāniem un bāriem, jo īpaši pēc pēdējā, ar inflāciju saistītā cenu paaugstinā­juma, bija jāatsakās.

Aiziet uz kādu muzeju? Nekā daudz no mākslas nesa­protu. Vienīgais muzejs, ko apmeklēju puslīdz regulāri, ir mūsu plašais, pasaulē laikam unikālākais, policijas mu­zejs. Tajā sakopotas nācijas izcilāko noziedznieku ģīmet­nes un visplašākā sortimentā noziedznieku pielietotā teh­nika, sākot ar vienkāršu matadatu, beidzot ar viskompli­cētāko agregātu. Šī mazliet vienpusīgā interese man saglabājusies no tiem laikiem, kad'strādāju avīzē «Vakara Ziņas». Ievērojamākos kriminālnotikumus apgaismoja īpaša reportieru brigāde, kurā biju iedalīts kā fotogrāfs.

Šoreiz noskaņa bija tik draņķīga, ka pat šis muzejs ne­vilināja. Atlika vienīgi paklaiņot pa ielām, bet arī šī iespēja mani nesajūsmināja. Nav diez cik patīkami klīst gar vitrīnām, kas izšķērdīgi piesola visādus labumus, ap­zinoties, ka tavā rīcībā ir kapitāls, ar ko vari nopirkt čet­ras biļetes braucienam ar metro vai divas standziņas koš­ļājamās gumijas. . .