Tāpēc biju no tiesas iepriecināts, dzirdot Olivera Der­tija.aicinājumu apmeklēt viņu.

—    Pie tam nekavējoties! — telefona klausuli piepildīja viņa optimistiskā, pašpaļāvīgā balss. — Sēsties taksītī un brauc! Transporta izdevumi uz mana rēķina! — Viņš gar­šīgi nosmējās.

Mazliet apjucis, izteicu savu izbrīnu. Nebijām sastapu­šies vairākus gadus, no kurienes tad šis zina, ka man pat taksometrs nav pa kabatai.

—    Ej nu! — Dertijs pašapmierināti ķiķināja. 1 — Tu taču mani pazīsti. Vai tad nolīgšu darbinieku, neievācis iepriekš sīkāku informāciju? Zinu pat to, ka esi iekonser­vējis savu triumfu. Pilnīgi pareizi! Mūsdienās lētāk braukt ar autobusu nekā pirkt benzīnu… Nekas, tagad viss iz­mainīsies! Piedāvāju tev piecus simtus!

—    Mēnesī?

—    Nedēļā!

—    Par ko?

—    Neesi tik ziņkārīgs. Atbrauksi, tad parunāsim! — Un viņš nodiktēja adresi.

Apmaksāt manu braucienu Dertijam nevajadzēja. Uz­zinājusi, ka man piedāvā darbu, sieva noslēpumaini pa­zuda un pēc brīža atgriezās, turot rokā piecus desmitnie­kus. Izrādījās, viņa jau pusgadu krājusi naudu jaunam televizoram, kam ekrāns piemontēts pie sienas. Sākot.ar 36. sēriju, Braunu ģimenes locekļi pavadīja vakarus tieši pie tāda mūsdienu prasībām atbilstoša televizora.

Taksītis apstājās kādā ne visai iespaidīgā ielā.