•— Vai Pravietis gadījumā nepacienāja jūs ar kādu savu muzikālu šedevru? — viņš pavaicāja, acīmredzot meklēdams ieganstu kādam jaunam stāstam,
— Dzirdēju tikai iztālēm.
— Šis dulburis iedomājas esam izcils komponists. Apgalvo, ka viņa džeza himnas, tā viņš sauc savus murgojumus, esot mūsu mūzikas rītdiena. Skaidrs, apmeties viņš pie mums ne bez nolūka. Ralfs Geršteins taču ir šejienietis. Viņa mātes uzvārds — Aleksanders, tāpat kā piecdesmit procentiem vietējo iedzīvotāju. Jūsu zināšanai — Jeremija Aleksanders apmetās Ponta krastos, toreiz tas vēl tika dēvēts par Zilo ezeru, kopā ar visai kuplu ģimeni. Vairums aleksandriešu ir viņa tiešie pēcteči. * *
— Jūs stāstījāt par Pravieti, — es atgādināju.
— Pareizi! Pavisam nesen šis trakais vēlā vakarā ielauzās pie Ralfa Geršteina. Gandrīz vai ar varu piespieda visu nakti klausīties savos mežonīgajos bļāvienos… Lika saprast, ka Ralfs Geršteins, pats būdams beztalantīgs, toties plaši atzīts komponists, ir providences izraudzīts vienam vienīgam svarīgam uzdevumam — nolīdzināt. ceļu īstenam ģēnijam Rejam Krosvinam. Uzstājās, lai Ralfs ieteicot viņu skaņuplašu firmai, draudēja… Uz rīta pusi
Ralfs neizturēja. Piesolījās izsaukt policiju, ja šis neaizvākšoties.
— Un ko Pravietis?