—   Vai paizīstat cilvēku, kas dēvē sevi par Pravieti? — es pēkšņi pārtraucu, tikai tagad īsti apjautis, ka manas domas visu laiku atgriežas pie viņa.

—    Reju Krosvinu? — pabrīnījās Hugo Aleksanders. ■— Ko jūs par viņu zināt?

Pavēstīju par mūsu tikšanos.

Hugo Aleksanders noskurinājās.

—    Senlaiku aleksandrieši būtu viņu izvārtījuši piķi un spalvās… Kopā ar duci meiču šis apdzīvo sagruvuša fermu, kas kādreiz piederēja mana brālēna vectēvam Da- nielam Aleksanderam. Viņi sauc sevi par komūnu. Kas tā par komūnu, nekādi nevar saprast. Vai nu modernas daudzsievības sludinātāji, vai arī reliģiskas psihopātijas apsēsti hipiji… Staigā apkārt pliki, neatzīst nedz ūdeni, nedz ziepes. Dabas pielūdzēji? Bet, ja paklausās, ko spre­diķo šis viltus pravietis, iznāk pretdabisks krustojums — šis tas no budisma, šis tas no kristiānisma, kopsummā tāda kā cilvēkēdāju reliģija. Uzkāpt virsū mēslu vabo­lei — nāves grēks. Bet iznīcināt cilvēkus — svēts pie­nākums …

Portvīns bija patiešām lielisks, kamīns izstrāvoja tīkamu siltumu, magnetofons spēlēja populāras Ralfa Geršteina melodijas, abstrakti mitoloģiskās figūras pie sienām it kā aicināja atminēt, ko īsti tās attēlo, — vārdu sakot, tik omulīgā atmosfērā varēja paciest ari lielāku ļaunumu par Hugo Aleksandera daudzvārdību.