Tagad par meiteni. Es devos uz augšu pa strautu — Kalifornijā jūs to sauktu par upi —, kas nebija atzīmēts nevienā kartē un nebija dabūjis vārdu. Tā bija neaprakstāma ieleja, vietām ieslēgta augstās klinšu sienās, vietām ar plašu un tālu skatu uz skaistiem plašumiem, kur zāle sniedzās cilvēkam līdz pleciem, pļavas bija izraibotas ar puķēm, un šur tur neskarti un diži slējās egļu pu- durkšņi. Mani suņi, kuri nesa kravu uz muguras, bija galīgi zaudējuši spēkus un noberzuši kājas. Es skatījos apkārt, vai neieraudzīšu kādu indiāņu apmetni, kur varētu dabūt kamanas un dzinējus, lai ar pirmo sniegu turpinātu ceļu. Bija vēls rudens, un mani pārsteidza šejienes puķu izturība. Es, jādomā, atrados subarktiskajā Amerikā, augstu Klinšu kalnu atzarojumos, un tomēr te zemi no vienas vietas klāja puķes. Vienā jaukā dienā te ieradīsies baltie kolonisti un apsēs visu šo ieleju ar kviešiem.
Beidzot es pamanīju dūmus, izdzirdēju suņu, indiāņu suņu, rejas un sasniedzu apmetni. Tur droši vien bija kādi pieci simti indiāņu, un pēc gaļas kaltēšanai saslietajiem statņiem es spriedu, ka rudens medības ir bijušas veiksmīgas. Un te es satiku viņu, Lūsiju. Tā viņu sauca. Mēs varējām sarunāties tikai zīmju valodā, kamēr viņi aizveda mani uz lielu vigvamu.