Zināt, tas ir kaut kas līdzīgs teltij, atvērts uz to pusi, kur deg ugunskurs. Vigvams viss bija taisīts no aļņu ādām — no zeltaini brūnām, apkvēpušām, apbružātām ādām. Iekšā valdīja tāda tīrība un kārtība, kādu nebija gadījies redzēt nevienā indiāņu apmetnē. Gulta bija saklāta uz svaigiem egļu zariem. Tajā bija sakrauts vesels blāķis ādu, bet pašā virsū uzsviesta gulbja dūnu sega, balta gulbju dūnu sega. Es nebiju redzējis neko līdzīgu šai segai. Un uz tās, kājas sakrustojusi, sēdēja Lūsija. Viņa bija rieksta brūnumā. Es nosaucu viņu par meiteni. Taču viņa bija sieviete, brūnīg- snēja sieviete, amazone, karaliska sava brieduma piln- asinībā. Bet acis viņai bija zilas.
Tas jau arī bija tas, kas mani satrieca, — viņas zilās acis, nevis gaiši, bet tumši zilas, it kā jūras zilums tajās būtu sajaucies ar debesu zilumu, un ļoti gudras. Vēl vairāk — tajās dzirkstīja smiekli, sirsnīgi, saulaini silti un cilvēcīgi, ļoti cilvēcīgi un.,» kā lai to pasaka… sievišķīgi. Tās bija sievietes acis, īstas sievietes acis. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ko vēl lai saku? Bez tam es šajās zilgajās acīs izlasīju kvēlas ilgas, skumjas un rāmumu, pilnīgu rāmumu, kaut ko līdzīgu filozofiskam viszinātāja mieram.
Triftens negaidot pārtrauca savu stāstu.
— Jūs, draugi, domājat, ka esmu dūšā. Nē, neesmu. Tā ir tikai piektā glāze pēc pusdienām. Esmu pilnīgi skaidrā.