«Svešiniek,» viņa sacīja, «es domāju, ka jūs esat pirmais baltais cilvēks, kas sper kāju šajā ielejā. Apsēdieties, parunāsim mazliet, bet pēc tam paēdīsim. Uz kurieni ved jūsu ceļš?»
Man atkal kļuva savādi no viņas izrunas. Bet es gribētu, lai jūs pagaidām to aizmirstu. Ticiet man, es pats aizmirsu to, sēdēdams uz dūnu segas, klausīdamies un lūkodamies visbrīnišķākajā sievietē, kas it kā bija iznākusi 110 Toro vai kāda cita dzejnieka grāmatas.
Es nodzīvoju ielejā kādu nedēļu. Viņa pati uzaicināja mani. Apsolīja dot man suņus, kamanas un indiāņus, kas pa vislabāko ceļu pārvedīs mani pāri Klinšu kalniem piecsimt jūdžu no viņu apmetnes. Viņas vigvams stāvēja savrup no citiem, augstā upes krastā, un pāris indiāņu meiteņu gatavoja šai sievietei ēst un apkalpoja viņu. Tā mēs runājām, runājām, kamēr sāka snigt un es varēju braukt ar kamanām. Un, lūk, ko viņa man pastāstīja.
Lūsija piedzimusi uz robežas, trūcīga pārceļotāja ģimenē, un jūs jau zināt, ko nozīmē tāda dzīve: darbs, tikai darbs, kam nav ne gala, ne malas.
«Es neredzēju, cik skaista ir pasaule,» viņa teica. «Man nebija laika. Es zināju, ka tā ir tepat, visapkārt mūsu būdai, bet vienā gabalā vajadzēja cept maizi, berzt, mazgāt un darīt visādus nebeidzamus darbus. Reizēm es kļuvu galīgi slima, tā gribējās izrauties brīvībā, īpaši pavasarī, kad, putnu dziesmās klausoties, gandrīz vai sajuku prātā.