Esmu svinīgi noskaņots. Man līdzās sēž mana svētā jaunība. Un nevis es, vecais Triftens, bet mana jau­nība apgalvo, ka tās bija visbrīnišķākās acis, kādas es jebkad biju redzējis, — tik rimtas un tik nemierīgas, tik gudras un tik pētīgas, tik vecas un tik jaunas, tik apmie­rinātas un tik ilgu pilnas. Nē, draugi, es neprotu aprak­stīt tās. Kad pastāstīšu jums par viņu, jūs paši visu sa­pratīsiet.

Viņa nepiecēlās. Viņa sniedza man roku.

«Svešiniek,» viņa teica, «no visas sirds priecājos par jums.» Paši varat iedomāties skarbo Rietumu pierobežas izrunu. Iztēlojieties, kā es jutos. Es biju saticis sievieti, balto sievieti, bet šī izruna! Tas bija brīnums — satikt te, pašā pasaules malā, balto sievieti, bet viņas izruna… Tā, es jums teikšu, sāpināja. Tā grieza ausīs kā nepareiza nots. Un tomēr, es teikšu, šī sieviete bija dzejniece. Gan jūs paši sapratīsiet.

Viņa deva zīmi, un indiāņi, dieva vārds, izgāja ārā. Viņi bez ierunām klausīja šīs sievietes pavēlēm. Viņa bija virsaitis. Viņa lika, lai vīrieši uzceļ man telti un aprūpē manus suņus. Un indiāņi darīja, kā bija likts. Viņi neat­ļāvās paņemt no manām mantām ne tik daudz kā moka­sīnu aukliņu. Indiāņiem viņa bija Tā, Kam Jāklausa, un es jums teikšu — man šermuļi skrēja pa muguru, redzot, ka te, tūkstoš jūdžu no nevienam nepiederošas zemes, baltā sieviete stāv mežoņu cilts priekšgalā.