Tas pats sakāms par arhitektūru un glezniecību. Maz dabas skatu, tāpat kā maz ir aprakstošās poēzijas. Visur, pat laukos vērojams pilsētas konstruktīvais iespaids, un modernajā Itālijā jūs varat redzēt tiklab seno etrusku, kā arī romiešu pilsētu ietekmi.

Zemes vidienas itālim nepietiek ar tām robežām, ko viņam kalnu un krāčaino upju veidā ir novilkusi pati daba. Atstādams savu marmora pili, viņš nemeklē meža paēnu, zaļo mauru vai brīvi plūstošos, čalojošos strautus; nē, viņš apmaina savu pili pret kādu villu ar akmens iežogotiem dārziem un ūdens baseiniem.

Apskatiet labi šo villu Destē un Izolabella, no kurām viena atrodas vienā, bet otra otrā Itālijas malā, un jūs redzēsit, ka tie ir tie paši ciklopiskā rakstura vilcieni, kādus sastopam nevien Volteras mūros, bet arī Piti un Stroci piļu drūmajos masīvos; tāpat arī, ja, pārejot no arhitektūras pie glezniecības, ja jūs tikai labi pameklēsit, tad atradīsit to pašu etrusku mākslai īpato līniju Džioto, Rafaēla un pat Mikelandželo darbos. Florenciešu un tāpat arī romiešu skolas gleznotāju cilvēku figūras gandrīz vai vienmēr izpaužas primitīva vienkāršība un pozu nabadzība, un tas arī ir saprotams zemē, kur brauc vēl ar tādām pašām arbām, kā mums to apraksta Vergīlijs un kur lopus, kā tajos laikos, kad Mantijas dzejnieks vēroja lielos, gremojošos vēršus, vēl joprojām baro ar koku lapām, nevis ar zāli, un tie ir jāieslēdz aplokos, lai nenopostītu vīnogulājus un jaunos olīvu dēstus.