Pilsoņi savos kapos varēja justies labāk nekā Dieva baznīcā.

Kad Galcas Sforca gribēja pabeigt savas katedrāles arkas, viņam trūka arhitektu un tos vajadzēja aicināt no Strasburgas.

Itāļu sabiedriskajā struktūrā ievērību pelna vēl kas cits, proti: nevienā tautā individuālisms nav tik varens kā šeit. Itālis, kurš tikai ar zināmiem noteikumiem atdodas Dievam, ir vēl atturīgāks savās saistībās ar cilvēkiem.

Veselus trīs gadu simteņus Itālijas iekārta bijusi feodālisma atveids, bet nekad pats feodālisms.

Tajā ir stipras pilis, strauji zirgi, skaisti ieroči, bet nav kā Francijā no feodālisma izrietoša cilvēka pakļaušana cilvēkam.

Itāļa heroLsms ir augstākas dabas; viņš pieķeras idejai un ja viņš reiz ir pieķēries kādai idejai, tad viņš arī mirst par to un mirst apbrīnošanas cienīgi.

Kas tad bija šis Indriķis IV, kuram pieķērās gibelīni? Tikai ideja.

Un kas bija Gregors VII, kuram pieķērās gvelfi? Tāpat ideja.

Bet, kā jau mēs teicām, viena reprezentēja aristokrātiju, otra — demokrātiju.

Itāļu ģēnijs ir kaislīgs, bet bargs. Viņš nepieļauj, kā to mums atļauj mūsu ģēnijs, nevajadzīgu briesmu dēku pilno meklēšanu tāpat kā Servantesa darbs, viņa bruņniecības poēma ir satīra par bruņniecību.

Protams, viņiem ari ir melanholisks ģēnijs — Torkvato Tasso. Bet Tasso tika uzskatīts par prātā jukušu, un ja jūs pavaicāsit itāļiem, ko viņi vērtē augstāk, „Trakojošo Rolandu" vai «Atbrīvoto Jeruzālemi", deviņi no desmit jums atbildēs: — «Trakojošo Rolandu".