Lai izskaidrotu tās nelaimes un pagrimšanu, mēdz teikt: Itālija ir pārmainījusies. No vienas puses tā ir kļūda, jo ir pat naivi tenkotāji, un no otras puses — tie ir apzināti meli. Nav zemes, kas tik maz būtu pārmainījusies kā Itālija: katra tās province vēl arvien ir palikusi uzticīga savam antīkajam ģēnijam.

Mēs jau teicām, ka Florence vēl joprojām ir etrusku pilsēta; Neapole turpretī arvien ir bijusi grieķiska; neapolieši vienmēr ir trokšņaini, pļāpīgi un mūzikas mīlētāji. Viņi vēl nav aizmirsuši, ka Nērona laikos šinī pilsētā notika skaņu turnīri.

Improvizētājs, vai nu viņš saucās Staua vai Sgrinēji, arvien tur var sapulcēt ap sevi pūli; venēciešu filozofi ir antīkā gara literāti; romiešu dāmu gredzeni un kaklarotas ir tās pašas, kādas izrok Pompējos, un zelta adata, ar kuru tās mēdz saspraust savus matus, ir tā pati, ar kuru Fulvija pārdūra Cicerona mēli un Popēja izdūra Oktāvijas acis.

Un vai par Romu var teikt, ka tā būtu mainījusies? Vai var teikt, ka šis svinīgais, sapņainais romietis, kurš, kaut arī skrandās tērpts, liekas nupat ir nokāpis no Trojāna kolonnas spirālēm, nav tas pats civis romānus?

Kur jūs esat redzējuši kādu romieti strādājam vai kalpojam? Nē, arī viņa sieva atsakās sašūt sava mēteļa atirušās vīles. Romietis diskutē Forumā un apspriežās uz Marsa laukuma.

Kas labo ceļus? Abrucietis. Kas nes nastas? Bergāmietis. Romietis kā senāk ubago, bet, ja tā var sacīt, viņš ubago kā pavēlnieks.